Nacionālās kustības Latvijā un Lietuvā

Janvāra barikāžu dienas liecināja par centrālās valdības nespēju tikt galā ar krīzi Padomju Savienībā. Gorbačova pretinieki Komunistiskajā partijā un Padomju Savienības valsts iestādēs gatavoja valsts apvērsumu pret Gorbačovu, cerot atjaunot stingru totalitāro sistēmu un atgriezties pie stāvokļa, kāds bija pirms Gorbačova uzsāktajām reformām.
Gorbačova pretinieki sarīkoja apvērsumu 1991. gada 19. augustā. Atkal sākās omoniešu uzbrukumi Latvijas Republikas iestādēm. Vēlreiz uz Rīgu atbrauca tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, lai atkal aizstāvētu Latvijas neatkarību. Tautas apsardzībā Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti 1991. gada 21. augustā pieņēma Konstitucionālo likumu, kas noteica, ka pāreja uz pilnīgu neatkarību ir pabeigta, 1922. gada Satversme atjaunota pilnībā un visas saistības ar Padomju Savienību ir pārtrauktas.
1991. gada 23. augustā Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas atjaunoto neatkarību un nodibināja oficiālas starpvalstu attiecības. Nākamajās dienās Latvijas neatkarību atzina arī citas valstis, to starpā arī Amerikas Savienotās Valstis un Borisa Jeļcina valdītā Krievijas Federatīvā Padomju Sociālistiska Republika. 6. septembrī Latvijas neatkarību atzina Gorbačovs un Padomju Savienības centrālā valdība, tā beidzot Latvijas 51 gadu ilgo okupācijas vēsturi. 1991. gada 18. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācija uzņēma Latviju kā pilntiesīgu brīvo valstu saimes locekli.
Lai gan Latvijas okupācija bija beigusies, ilgās okupācijas ekonomiskās, ekoloģiskās, politiskās, sabiedriskās un garīgās sekas saglabājās. Krievijas Federācijas bruņotie spēki -okupācijas karaspēka pēcteči - atstāja Latviju tikai 1994. gadā. Jauno, pēc skaita piekto, Saeimu ievēlēja 1993. gadā. Gadiem ilgi palika spēkā okupācijas laika demokrātijas apstākļiem nepiemērotā likumdošana. Latvijas sabiedrības daļas atšķirīgi vērtēja pagātnes mantojumu un mācības. 20. gadsimta totalitāro okupāciju seku pārvarēšana ir Latvijas tautas svarīgākais uzdevums 21. gadsimtā.
…