1.Jaunlatvieši un “Jaunā strāva”.
Baltijā, atrodoties Krievijas impērijā un apvienojot sevī Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas, latviešu un igauņu tautai, kas arī veidoja Baltijas lielāko darbaspēka daļu, gan politiskās tiesības, gan ekonomiski neatkarīgā attīstība bija ierobežoti. Zemnieki nevarēja iegūt savā īpašumā zemi, bet pašvaldības atradās vāciešu rokās. Saprotama bija neapmierinātība, kas izpaudās nemieros. Neapmierināto kustības izvirzīja par mērķi uzlabot dzīves apstākļus, iegūt plašākas tiesības. Kāda daļa no baltvācu ideologiem uzskatīja, ka latvieši pat nav tauta, bet zemnieku kārta.1
Noliedza Baltijā pastāvošo sabiedrības modeli un nacionālās vērtības lika priekšplānā2 situācija, ko veidoja 18.gs.1.pusē izplatījusies hernhūtiešu kustība: uz dominējošā reliģisko motīvu pamata tā vērsās pret muižnieku privilēģijām, atbalstīja latviešu izglītības attīstību. To veicināja arī veclatvieši, kas attīstīja latviešu valodu un literatūru. Toties Eiropā valdošie liberālisma un nacionālisma noskaņas iespaidoja latviešu topošo inteliģenci, jaunatni, kas 19.gs. ieguva iespēju mācīties augstskolās, bet ārpus Latvijas.…
