„Tās kaķes! Mājāži, ne mīļas mincītes... Tīģeri pūkaināko kaķeņu kažociņos, tā. Panteras peļu pelēkās ādiņās! Lūk, kas viņas ir! Varbūt kāmītes? Nezin kāpēc ar grizlilāču aso nagu sakampienu? Baltās leduslāces, piesegušās ar kurmju samtainajiem mētelīšiem!!! Tā!”
Stāsta attiecību veidošana atgādina gan medības, kas raksturīgas dzīvnieku, gan smalku apvārdošanu, kas raksturīga cilvēkiem:
„Nekāds sitiens pa acīm, tāds godīgs, bet ar mīkstu kaķisku valodošanu – murr, murr, es arī par gara brīvību un indivīda tiesībām uz nesaistītu sadzīvi, murr... un tu jūti, kā tu ļaujies bruģētam ceļam un sen zināmo krustā sišanu.”…
