Johana Vofgana Gētes romāns ‘’Jaunā Vertera ciešanas’’ ir uzrakstīts balstoties uz patiesiem notikumiem, kuri 1774. gadā norisinājās Veclārā. Šis romāns liek pamatus verterismam – sentimentālisma un romantisma literatūrā un laikmetā populāram uzvedības modulim, kas saistās ar pasaules skumju, melanholijas un pašnāvības domu kultu.
Sentimentālisms kā literatūras virziens attīstījās 18. gadsimta vidū un otrajā pusē, tas radās kā pretreakcija klasicisma stingro priekšrakstu sistēmai. Tā neatņemama daļa ir sentimentalitāte – tēlošana, kura orientēta uz lasītāju jūtu iekustināšanu, lai iedvestu domu par to, kas ir labs un, kas slikts, tas, savukārt, ir ļoti viegli panākams ar verterismu. Šis rakstīšanas paņēmiens liek lasītājam pašam izdzīvot – izjust aprakstītos notikumus, izprast varoņu jūtas un nostāju, līdzjust viņu gaitām, priekiem un arī nelaimēm, caur to atklājot varoņa garīgo pasauli, kura bieži vien ir pilna ar domām par nepiepildītu – neiespējamu mīlestību un pat domām par pašnāvību. Verterisms piedzima caur šo romānu un kļuva par neatņemamu sentimentālisma sastāvdaļu.
Romāns ‘’Jaunā Vertera ciešanas’’ tiek dēvēts kā sentimentālisma darbs, jo satur sevī galveno tā pazīmi – pozitīvu vērtējumu pret dabu, jūtām, laimi, brīvību, pagātni un bērniem. To sevī pauž romāna galvenais varonis Verters.…
