Pasaulē, kur etniskie konflikti, rasu nesaprašanās un terorisms kopā ar galēju nacionālismu, gandrīz visu gadsimtu ir politiskās dzīves izpausme, kļūst pašsaprotami, ka žurnālistikā ir nostiprinājusies izteikta opozīcija rasismam. Tomēr iesaistīšanās politiskajā propagandā mēdijus vēl joprojām padara par neiecietības ieročiem.
Nav nemaz tik grūti atrast kara laikā masu mēdijus, kas par spīti savam profesionālam pienākumam - būt godīgiem, - ir iesaistīti politisko mērķu atbalstīšanā. Preses brīvības un redaktora neatkarības idejas tiek kompromitētas katru reizi, kad žurnālistika kļūst par politisko manipulāciju upuri.
Taču ne tikai kara apstākļos medijiem jāsastopas ar neiecietības izaicinājumu. Mediju ziņās vai ik dienu atspoguļojas rasu vardarbība, ko bieži vien papildina terorisma gadījumi, estrēmisku labējo politisko partiju ietekmes pieaugums, antisemītisma atdzimšana, releģiskās neiecietības izplatīšanās, kā arī valodas lietošanas aizspriedumi un sociālā statusa diskriminācija pret nacionālajām minoritātēm.
Pārāk bieži citu kultūru, tradīciju un pārliecību neizpratne un ignorēšana noved pie tādu stereotipu rašanās mēdijos, kas stiprina rasismu un līdz ar to politisku ekstrēmismu.…
