10. “Es modeli ļoti ietekmē mātes vērtējums un izturēšanās pret bērnu, visu to, ko māte nespēj bērnā saskatīt, viņš nespēs saskatīt arī pats” (129.lpp., 7.nodaļa) Māte – galvenā aprūpētāja, padomu devēja, labākais piemērs bērnam un galvenais atbalsts bērnībā – šādi ikviens bērns uzlūko savu māti. Bieži nācies novērot mātes un bērna attiecības, kurās dominē savstarpēja uzticība un lepošanās vienam par otru. Bērns, kuru māte ir uzslavējusi par paveikto, uzreiz saņem ierosmi turpināt iesākto, lai dzirdētu vēl un vēl uzslavējošus vārdus. Savukārt māte ir iepriecināta par bērna apņēmību un vēlmi turpināt iesākto. Šāds ir pozitīvs un optimāls mātes un bērna attiecību modelis, kas ir nepieciešams ikviena bērna veiksmīgas attīestības veicināšanā. Savukārt bieži nācies novērot diezgan nievājošas mātes un bērna attiecības, tādas, kurās māte bērnu nobar, ja tas ir kaut ko izdarījis nepareizi, bet neko nesaka vai pat neievēro bērna labos darbus. Piekopjot šādu mātes un bērna attiecību modeli, visticamāk bērns neredzēs vairs jēgu, kādēļ censties kaut ko darīt. Viņš jutīsies ne tikai nenovērtēts, bet arī neievērots un nevajadzīgs, jo ar šādu mātes izturēšanos pret bērnu, tiek radīta bezjēdzības sajūta. Uzskatu, ka arī turpmākajā dzīve, bērns, kas audzis šādā attiecību vidē, nespēs pats sev izveidot ierosinājumus labu darbu vai mērķu sasniegšanai. Cilvēka iekšējais „es“, kas redz pasauli un sevi ar tādu skatījumu, kādu bērnībā pret viņu pašu ir radījusi māte, sagādā lielas grūtības pozitīva pašvērtējuma radīšanai, līdz ar to arī veiksmīgu attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem. Tātad, bērna spējas un prasmes, ko bērnībā māte nav iemācījusi saskatīt, bet norājusi bērnu par viņa nedarbiem, ir veicinājusi nestabila bērna es modeļa izveidošanos.…
