Pirmkārt, lai apskatītu šos procesus, ir svarīgi vienoties par apziņas definīciju – tā ir spēja apzināties sevi, uztvert un saprast to, kas notiek ar mums un kā mēs dzīvojam.
Zigmunds Freids kā psihoanalīzes pamatlicējs bija pievērsies cilvēku instinktu pētīšanai, psihes pētīšanā viņš ieviesa bezapziņas jēdzienu un ka tās izpētes avots ir sapņi, kuros visskaidrāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi. Sapņi ir dvēseles valoda tēlos, tāpat Freids uzskatīja, ka „brīvo asociāciju” metode ļauj pētīt cilvēka apziņu visplašākajā mērogā, jo cilvēku lietotie vārdi rāda, kā darbojas viņu prāts. Freids pievērsa uzmanību arī valodas misēkļiem, pārteikšanām, kļūdām un jokiem.
Visbeidzot Freids nonāca pie secinājuma, ka cilvēka psihe sastāv no apzinātas patības (ikdienišķā) – ego, neapzinātas patības (apspiestas vēlmes un atmiņas) – Id un Superego, kas ir personai uzspiestā sabiedrības morāle vai standarti, pēc kuriem tā dzīvo. Taču visvairāk Freids uzsvēra, ka personības pamatā ir seksualitāte, seksuālās dziņas (Freids tās apzīmēja ar „libido”).…
