Visā visumā ir secināms, ka zalktis ieņem ļoti centrālu lomu senlatviešu mitoloģijā, folklorā, ikdienā un pasaules uztverē. Tā radniecība ar vienu no svarīgākajām latvju dievībām- Māru- šo īpašo statusu uzsver vēl vairāk, piedēvējot zalktim papildus īpašības: saistību ar mirušo pasauli, aizgādņa lomu, svētuma un neaizskaramības statusu, auglības un pārticības simboliku. Senlatvju attieksmi pret zalkti pierāda arī rakstītās liecības no vācu mūkiem, kuri apraksta dzīvnieku un cilvēku attiecības kā ļoti tuvas un pat svarīgas. Faktu apstiprina folklorā atrodamie ticējumi, kuri vēsta par tabu- čūskas nogalināšanu un šādas rīcības sekām- un tās nesto labumu saimniecībai, kas pret to labvēlīga. Zalktis arī sastopams vairākās pasakās un teikās, un neapšaubāmi ir nozīmīgs mitoloģisks tēls gan latviešu, gan citu baltu tautu stāstos. …
