Ievads.
„Tauta, kurai ir stipra un dziļa tēvu zemes mīlestība, bojā neaizies. Gan viņa var tikt pārspēkā nomākta un uz laiku vārdzināta, bet ne iznīcināta.”
(A.Saulietis)
Tāpat kā Aleksandra Čaka varoņeposs „Mūžības skartie”, arī Aleksandra Grīna triloģija „Dvēseļu putenis” ir strēlniekiem veltīts darbs. „Dvēseļu putenis” ir „lielākā epopeja, kāda rakstīta par latviešu strēlniekiem un Latvijas atbrīvošanas cīņām”, saka Andrejs Upīts (Egle R., Upīts A. Pasaules rakstniecības vēsture, 6.sēj., 772.lpp.). Par strēlniekiem rakstīts bezgala daudz arī vēl pēc tam, kad A.Upīts izteica šo apgalvojumu, taču citas tik vērienīgas, lieluma elpas apdvestas, varenas epopejas mūsu tautai nav.
1. Romāna tapšana. A.Grīns pats saka, ka romānu rakstījis murgā, transā, lielās vārdu un vielas mokās, kas viņu tik dziļi satracinājušas, ka nevarot vairs savu grāmatu rokās turēt; tā pārāk ilgi viņu tirdījusi, visas nervu cīpslas un asins ķēdes, kā pats saka, raustījusi un žvadzinājusi. Romānā „Dvēseļu putenis” rakstnieks daudz ielicis no savas dzīves, no saviem pārdzīvojumiem. Jau romāna varoņu Vanagu mājas, kur sētā vācu karavīri nošauj māti, no kurienes viņi dodas bēgļu gaitās un kur pēc sīvajiem cīņu un zaudējumu gadiem atgriežas vienīgais, kurš palicis dzīvs no Vanagu dzimtas pārstāvis Artūrs, lai kopā ar savu jauno sievu sāktu grūto „zemes atjaunotāju” darbu, ir paša rakstnieka dzimtā vieta. …
