Kārlis Markss nav uzrakstījis speciālu sociālo zinātņu metodoloģiskajiem jautājumiem veltītu darbu. Viņa pārdomas par šo jautājumu atrodamas citu problēmu risinājuma kontekstā.
Šajā sakarībā ievērības cienīgi ir Marksa vārdi: “Šķiet, ir pareizi sākt ar reālo un konkrēto, ar īsteniem priekšnoteikumiem, tātad, piemēram, politiskajā ekonomijā – ar iedzīvotājiem, kas ir visa sabiedriskā ražošanas procesa pamats un subjekts. Tomēr, tuvāk aplūkojot, izrādās, ka tas nav pareizi. Iedzīvotāji, tā ir abstrakcija, ja es, piemēram, neņemu vērā šķiras, no kurām tie sastādās. Šīs šķiras atkal ir tukša skaņa, ja es nezinu elementus, uz kuriem tās dibinās, piemēram, algoto darbu, kapitālu utt. Šie pēdējie paredz maiņu, darba dalīšanu, cenas utt. Kapitāls, piemēram, nav nekas bez algotā darba, bez vērtības, naudas, cenas utt. Tādējādi, ja es sāktu ar iedzīvotājiem, tad tas būtu haotisks priekšstats par veselo, un tikai ar tuvāku apzīmējumu palīdzību es analītiski nonāktu pie arvien vienkāršākiem jēdzieniem: no konkrētā, kas dots priekšstatā, pie arvien smalkākām abstrakcijām, līdz es nonāktu pie vienkāršākiem apzīmējumiem. No šejienes nāktos doties atpakaļceļā, kamēr beidzot es atkal nonāktu pie iedzīvotājiem, tomēr ne vairs kā pie haotiska priekšstata par veselo, bet kā pie bagātīga kopuma, ar daudziem apzīmējumiem un attiecībām… Konkrētais tāpēc ir konkrēts, ka tas ir daudzu apzīmējumu savienojums, tātad daudzveidīga vienotība. Tāpēc domāšanā tas parādās kā savienošanas process, kā rezultāts, bet ne kā izejas punkts un tāpēc arī vērojuma un priekšstata izejas punkts.”1…
