Mēs visi esam tikai cilvēki. Katram vajadzīgi fizioloģiskie un ētiskie mierinājumi. Tomēr cilvēkā slēpjas kas netaustāmāks, brīnišķīgi dāvāts un neatņemams – dvēsele. Vai tas, kas sniegts cilvēkam, der arī dvēselei?
Cilvēks kā pajumte dvēselei. Pasaule kā pajumte cilvēkam. Nē! Tas skan pārāk vispārīgi. Ir nepieciešams kaut kas personīgāks un tuvāks. Kā sniega pikai bērna roka un atslēgai durvju slēdzene. Cilvēkam vistiešākā pajumte ir mājas, kur tiec sirsnīgi sagaidīts un mīļi skauts. Tomēr mājas var būt dažādas, un tur esošie ģimenes locekļi – atšķirīgi: pilošs jumts un īgns vectētiņš, silta krāsniņa, bet ne tik silta sirsniņa, taču šaubos, vai tie būs iemesli, kas liks domāt par to, vai tā ir mana pajumte – tas ir pašsaprotami.…
