Ievads.
Tikai tur, kur tas nenotiek, drudžaini saceļas viena tauta pēc otras, nokrata savas važas un pašu verdzības ieročiem notriec zemē savus varmākas un viņu palīgus.
Tēvzemes mīlestība ir mans aicinājums, un taisnības mīlestība- mans talants.
( Merķelim tik tiešām nebija viegli apvienot humānisko
būtību, kas neļāva klusēt , ar vācisko asinsbalsi, kas aizliedza runāt – izšķiršanās par labu pirmajam tik
tiešām padara viņu par lielu cilvēku.)
Ja senāk muižnieks vicināja pātagas un važas, bez kautrēšanās rādpt savu briesmīgo laupītāja seju, un piesavinājās nelaimīgo vergu īpašumus kā rupjš, savas varas apreibināts varmāka, tad tagad vīņš gandrīz visur skandina modē esošas sentences par augstsirdību un cilvēka pienākumu.
(Visu laiku labākai nelietības attaisnojums – slēpšanās
aiz cēliem mērķiem... Pretīgi, taču realitāte.)
I nodaļa.
Bet latviešu bēdīgais liktenis bija lēmis citādi. Viņu raksturs tika sakropļots, viņu gars samīts zemē, viņu zieds iznīcināts uz laiku laikiem. Viņi gan joprojām nebeidza pastāvēt kā tauta, bet likumi, kas līdz šim bijuši negrozāmi, tos iekaluši viszemākajā kārtā.
( Tik tiešām skaudri aprakstīts mūsu liktenis,taču
tas vēlreiz apliecina, ka latviešus kā tautu grūti salauzt)
…
