Likumi manā darba vietā

Ņemot vērā to faktu, ka likumu, kas regulē uzņēmumu saimnieciskās un tiesiskās darbības pamatus ir daudz, tie diezgan bieži tiek mainīti, papildināti vai zaudē savu aktualitāti, ir samērā grūti sekot līdzi to izmaiņu niansēm. Kā piemērs varētu kalpot nodokļu likumi ( it īpaši Likums par PVN), kas ir saistoši visiem uzņēmumiem, un kas tiek mainīti un papildināti vismaz divas trīs reizes gadā, kas pamatoti dzen izmisumā uzņēmumu grāmatvežus. Tas savukārt var novest līdz atsevišķu likumu normu pārkāpšanai un līdz ar to dažādiem sodiem un uzrēķiniem, jo likumu nezināšana diemžēl neatbrīvo no atbildības par to nepildīšanu.
No otras puses biežā likumu maiņa, papildināšana, atcelšana utt., manuprāt nebūt neliecina par likumdošanas sakārtotību, un ja tas tā ir, tad noteikti var rast iespēju, izmantot likumdošanas nepilnības, lai manipulētu ar likumu savtīgos nolūkos.
Tāpat ir jāņem vērā, ka likumu teksts ir specifisks, smagnējs un sarežģīts uztverē cilvēkam, kas ar to nesaskaras katru dienu, kā arī likumu normu izprašana un piemērošana tam var sagādāt pamatīgas grūtības, nemaz nerunājot par to, ka atsevišķos gadījumos likuma normas ir pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem. Piemērs – Likums par PVN attiecībā uz nekustamā īpašuma –zemes un jaunuzbūvētās ēkas pārdošanu, MK noteikumi Nr.427 un VID vēstule par to pašu tematu. Un ja lielie uzņēmumi var atļauties algot savu juristu, kas izskaidro un iesaka, kā pareizi attiecināt konkrēto likuma normu, vadoties pēc uzņēmuma darbības specifikas un situācijas, tad vidējiem un maziem uzņēmumiem ir jātiek galā pašu spēkiem vai paredzot pamatīgu rezervi uzņēmuma budžetā sadarbībai ar juridisko pakalpojumu sniedzējiem, kas parasti ne līdz galam iedziļinās visās uzņēmumu konkrētās situācijas niansēs un dod vispārējos skaidrojumus, pārējo atstājot paša uzņēmuma ziņā. Augstākminēto varētu attiecināt uz vairākiem likumiem, un manā skatījumā tas ir tas negatīvais aspekts.
Vērtējot šo situāciju no pozitīvā viedokļa gribās atzīmēt, ka biežās izmaiņas likumos, to papildināšana utt. liecina par valsts tieksmi likumdošanu sakārtot pēc iespējas perfektāk, ņemot vērā vissīkākās likumu nianses, kam teorētiski vajadzētu atvieglot saskarsmi ar likumiem visdažādākās darbības jomās. Tas, protams, ir apsveicami, bet cita lieta, kā tas izdodas praksē. Un tur, pēc manām domām, liela loma ir valsts ierēdņiem, kam vajadzētu prast palīdzēt izskaidrot neskaidrās likuma normas konkrētajā, nevis tikai tās citēt.…