Zināšanu un informācijas sabiedrība

Būtiskas ekonomikas pārmaiņas notika 90.-tajos gados, kad ekonomika guva jaunu apzīmējumu – novatoriskā ekonomika. Pārmaiņas galvenokārt balstījās uz ideju – sagraut līdzšinējus ekonomiskus lēmumus, pakalpojumus, mainīt ražošanu, ieviest jaunas tehnoloģijas, mainīt dzīvi, lai viss nāktu par labu visai sabiedrībai. Tādēļ ekonomisti sāka balstīties uz jauniem lēmumiem, pētīja tirgus pieprasījumu, mēģināja noteikt, kas šajā laikā būtu visvairāk vajadzīgs cilvēkiem un visai sabiedrībai kopumā.
Tirgū parādījās daudz mazu un vidējo uzņēmumu, kuri spēlēja galveno lomu ekonomikas attīstībā, kaut arī sākumā visi jaunie uzņēmēji bija pakļauti lielam riskam, taču pateicoties uzņēmumu pieaugumam, samazinājās bezdarbnieku skaits. Ekonomikas un sabiedrības dinamika tika noteikta ne tikai balstoties uz zinātnēm un zinātnieku sasniegumiem, bet galvenokārt uz miljoniem cilvēku – strādnieku, kuri paši patstāvīgi spēja pieņemt svarīgus risinājumus, lēmumus, kas pozitīvi ietekmētu ekonomikas attīstību.
Korporācijas arī mainīja savu darbības veidu, tagad to galvenais mērķis bija maksimizēt akcionāru ienākumus. To varēja panākt, izmantojot jaunas tehnoloģijas, zināšanas. Galvenie attīstības stimulatori, protams, bija strādnieki, darbinieki, piemēram, menedžmenti, īsāk sakot, cilvēki, ar jaunām zināšanām, dzīves pieredzi, praksi, ar jauno skatu uz dzīvi, kas raugās nākotnē ar lielu cerību un pārliecību gūt peļņu. Arī darbā tika mainīta vērtību orientācija, sāka uzskatīt, ka, ja ir zināšanas, kapitālu var viegli dabūt, tas, protams, ir svarīgs, bet tikai sekundārs, tādēļ ražošana tika raksturota kā vidēja vai zema tehnoloģija, tas nozīmē – salīdzinoši nelieli kapitāla ieguldījumi uz katru darba vietu, bet tas savukārt deva iespēju uzņēmējiem gūt papildus peļņu.…