Pagājušais gadsimts bija ne tikai dzelzceļu, čuguna un radiotelegrāfa laikmets. Tas bija arī laikmets, kad spēcīgās Eiropas valstis veidoja impērijas Āfrikā un austrumos, kamēr mazās tautas cīnījās par savām tiesībām gan ar sacelšanos un dumpju palīdzību, gan bez vardarbības, radot mākslas darbus ar spilgtām nacionālām iezīmēm. Tas ir īpaši attiecas uz zemēm, kas smaka varmāku jūgā, piemēram, austrieši iekaroto Itāliju un Čehoslovākiju. Taču pašapliecināšanās gars bija vienlīdz spēcīgs arī Skandināvijas zemēs un Spānijā, kur komponisti rakstīja mūziku, lai apliecinātu nacionālo vērtību nemainību mūžam mainīgajā pasaulē.
Tautas mūzikas bagātības guva pienācīgu novērtējumu tikai līdz ar nacionālās atmodas kustību 19.gadsimta vidū. Un tas attiecas ne tikai uz nule nacionālo pašapziņu ieguvušām nācijām kā, piemēram, čehiem. Daudzu tautasdziesmu apdares veidojis Brāmss. Arī Lists uzrakstīja, ka “Ungāru rapsodiju” pamatā licis īstenās tautas melodijas, kaut būtībā tā ir drīzāk čigānu nekā ungāru mūzika. Taču šī fragmentārā interese vēl nenoveda pie nopietna mūzikas folkloras pētniecības un glābšanas darba. Tam bija vajadzīgi jauna tipa tautas gara mantu krājēji, kas šo darbu veiktu ar zinātniskām metodēm.…
