„Ir ļaužu daudz, bet cilvēka neviena!” teicis kāds dzejnieks.
„Cilvēks cilvēkam – vilks!” ir dzirdēts arī tāds apgalvojums. Tam pretstatā citu morāli sludina pozitīvi domājošie, teikdami : „Cilvēks cilvēkam draugs, biedrs, brālis.” Kāda tad ir dzīves patiesība? Uz ko mums jābūt gataviem izaugot, izejot dzīvē, kļūstot patiesi par cilvēkiem?
Attiecības starp cilvēkiem ir tik daudzveidīgas, ka vienā pusē tās ir postošas, ļaunas, nežēlīgas, iznīcinošas – melnākas par melnu un briesmīgākas par elles ugunīm, lai cik šausmīgas mēs tās iedomātos. Cilvēks ir tas, kas nogalina un sakropļo otru cilvēku, pazemo un iznīcina nevainīgus bērnus, vecus cilvēkus. Un mēs sakām: „Tā pat visplēsīgākais zvērs nerīkojas.”…
