1.Genotoksīnu pētīšanas vēstures sākums
Par genotoksīdu pētīšanas sākumu var uzskatīt viduslaikus. Ziņas par konkrētu vides faktoru nelabvēlīgo iedarbību uz veselību parādijās viduslaikos, kad tā laika alķīmiķi un mediķi aprakstīja vairāku saslimšanu saistību ar konkrētu profesiju. Par vācu un čehu kalnraču slimībām jau 15 gs. sākumā rakstīja ārsts un alķīmiķis Parocels (1493-1541g.).Vēl līdz nesenai pagātnei šajās teritorijās saslimšana ar plaušu vēzi bija 50 reizes augstāka par visām citām vēža formām. B. Romacins (1636-1714g.) aprakstīja mūķeņu neparasti augsto saslimšanu ar piena dziedzeru vēzi, bet pēc 100 gadiem jau precīzā uzskaitē konstatēja, ka viņām tas ir 3 reizes biežāk nekā dzemdējošām sievietēm. Tagad ir zināms, ka tas atkarīgs no hormonālās regulācijas. Par radiācijas bīstamību sāka runāt jau 1909 g., kad ārsti pamanīja, ka vairākkārtēja apstarošana ar rentgenstariem izraisa dermatītu un kārpu veidošanos, kuras var kļūt ļaundabīgas. 20 gs. sākumā ārsti propagandēja un arī izrakstīja “rādija ūdeni”, kuram piedēvēja brīnumainas dziedniecības spējas. Īstā iedarbība paradījās gan pēc daudziem gadiem, un tā bija ļoti negatīva.1927.g. amerikāņu ģenētiķis K.Hellers ar rentgenstariem apstaroja augļu mušiņas drozofilas, un pēc tam konstatēja, ka apstarotajām mušiņām mutāciju rašanās palielinājās 150 reizes salīdzinājumā ar neapstarotajām. Tātad bija konstatēta rentgenstaru mutagēnā aktivitāte. 30-40 gados zinātnieki J.Raports un Š.Auerbags mutagēno aktivitāti konstatēja tādām ķīmiskām vielām kā formaldehīns, uretāns, iprīts u.c. Drīz vien noskaidrojās, ka vairākums mutagēnu ir arī kancerogēni [ 6 ]
…
