Pastāv uzskats, ka lielāka darbaspēka mobilitāte, gan mainot darba vietas (profesionālā mobilitāte), gan mainot valstis, kurās strādā (ģeogrāfiskā mobilitāte), veicina ekonomisko un sociālo izaugsmi, augstu nodarbinātības līmeni, kā arī līdzsvarotu un noturīgu attīstību. Tā ļauj Eiropas tautsaimniecībai, darba devējiem un darbaspēkam vieglāk un efektīvāk pielāgoties mainīgajiem apstākļiem un dod impulsu izmaiņām konkurējošā pasaules tautsaimniecībā. Lielāka mobilitātes pakāpe starp dalībvalstīm veicinās arī ciešāku ES politisko integrāciju.
Eiropa piedāvā milzīgas iespējas ikvienam, kas vēlas pārcelties, lai virzītos uz priekšu; tomēr eiropieši nelabprāt maina dzīvesvietu.
1999. gadā 1,2% ES iedzīvotāju ir pārcēlušies no viena apgabala uz citu, turpretī ASV uz citu apgabalu pārcēlušos iedzīvotāju skaits sasniedz 5,9%. Uz kādu citu ES valsti 2000. gadā pārcēlās 225 000 cilvēku (0,1% no ES iedzīvotāju skaita). 0,2% no kopējā ES darbspējīgo iedzīvotāju skaita dzīvo vienā valstī, bet strādā citā. No 34 miljoniem nodarbināto, kas dzīvo pierobežas apgabalos, 1,4 % jeb 497 000 strādā valstī, kas nav viņu dzimtā zeme (1999. gada skaitļi). 16,4% no ES nodarbinātajiem strādā pie sava pašreizējā darba devēja mazāk kā gadu, salīdzinājumā ar 30% ASV (2000. gadā).…
