Nonāvēšana aiz neuzmanības un KL 125.panta 3.daļa. Kopīgais un atšķirīgais

Secinājumi un priekšlikumi
Sods ir viena no sociālās dzīves senākajām parādībām, un šī institūta evolūcija uzskatāma par vienu no spēcīgākajiem faktoriem tiesību attīstībā.
Slepkavība, vienmēr, jau no aizvēsturiskiem laikiem ir bijis viens no smagākajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuru tika piespriests arī attiecīgs sods. Sākumā tā bija asinsatriebība, vēlāk nozieguma smagumu sāka izvērtēt pēc piederības kārtai, skatoties kurš kuru bija nogalinājis. Piemēram, nogalināt vergu nebija noziegums. Savas attīstības gaitā cilvēce ir atteikusies no domas, ka kriminālsodam jābūt atriebībai par pastrādāto nodarījumu.
Konsekventi realizējot šo domu, mēs atdarinātu ļaunumu un to dublētu, bet neviena tiesa nebūtu kompetenta precīzi noteikt sodu, kurš ļaunuma un ciešanu ziņā būtu ekvivalents noziegumam.
Izanalizējot Tiesu prakses materiālus, autors secināja, ka noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija, kas saistīti ar tīšu miesas bojājumu nodarīšanu nonāvēšana aiz neuzmanības vairākos gadījumos ir diskutabla vai vispār nepareiza, jo netiek pietiekami izanalizēta subjektīva puse. Nodarījuma subjektīvā puse ir vienīgais, kas nošķir tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, no līdzīgiem nodarījumiem.
Lai pareizi norobežotu līdzīgus noziedzīgos nodarījumus no tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanas, kas vainīgā neuzmanības rezultātā bijis par iemeslu cietušā nāvei, jāanalizē vainīgās personas psihisko attieksmi pret nodarījuma sekām. Šīs attieksmes izvērtēšanas pamatkritēriji tiesu praksē jau nostiprināti ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 1992. gada 24. februāra lēmumā Nr. 1 „Par krimināllikumu piemērošanu lietās par tīšām slepkavībām” 2. punktā doto izskaidrojumu, ka, norobežojot slepkavību no tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanas, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, vainīgā nodoma satura noskaidrošanai tiesām jāpamatojas uz izdarītā nozieguma apstākļu kopumu un it īpaši jāņem vērā nozieguma izdarīšanas veids un rīki, brūču un citu miesas bojājumu veids un daudzums, raksturs un lokalizācija, vainīgā noziedzīgo darbību pārtraukšanas iemesls, kā arī vainīgā un cietušā iepriekšēja izturēšanās pirms nozieguma izdarīšanas un citi apstākļi, kas var liecināt par viņa nodomu.
…