Kopš antīkās vēstures laikiem cilvēks ir centies saglabāt to, ko ir radījis un šim nolūkam ir izmantojis visus tos rīkus, kas ir bijuši pieejami viņa dzīves laikā. Vai tā bija klints alu cilvēkiem no Bronzas laikmeta, vai vaska tāfelītes Senajā Divupē, vai papiruss Ēģiptē un pat Gutenberga iespiedmašīna, cilvēks ir ne vien izmantojis apkārtni sava nodoma īstenošanai, bet arī izveidojis jaunas tehnoloģijas informācijas saglabāšanai. Tieši tā 16. gs. radās iepriekšminētā Gutenberga ierīce masveida rakstu darbu iespiešanai un gramofona plates 20. gs, sākumā.
Lai arī no mūsdienās pieejamo bibliotēku un arhīvu daudzuma varam spriest, ka papīrs ir visnotaļ noturīgs un ilglaicīgs materiāls, pat mūsdienās problēmas sagādā gatava, izdrukāta teksta rediģēšana un mainīšana.
Viens no savulaik izplatītākajiem informācijas nesējiem bija magnētiskās plēves lentu un disku veidā. Šis 20. gs. jaunievedums, kādu laiku, savu lēto izmaksu dēļ, bija kļuvis par ļoti izplatītu informācijas nesēju. Digitālajā laikmetā dzīvojošajiem cilvēkiem tas varētu šķist pārspīlēti novilcinājusies attīstība, bet apmēram 30 gadus magnētiskās lentes bija tikai militāro un akadēmisko struktūru darba uzglabātājs. Tikai pēc 1970. gada magnētiskās lentas sāka izmantot arī sadzīvē – audio un video signālu transportam un glabāšanai. Bet ap šo laiku datoros sāka izmantot ekonomiskākus un ērtākus informācijas nesējus – magnētiskos diskus, kas, pateicoties savai pieejamībai un informācijas kapacitātei, ļoti strauji bija kļuvuši par populārāko informācijas apmaiņas līdzekli starp datoriem un pat par informācijas uzglabātājiem ārpus datora.…
