Psihiskā struktūra antīko filozofu priekšstatos.
Psiholoģijas vēsture sākas 19.gs. Pirms tam psiholoģisko ideju attīstību norisinājās filozofijas ietvaros. Filozofiju var uzskatīt par psiholoģijas māti, jo tieši filozofijas interešu lokā tika apskatīti vairāki psiholoģijas jautājumi. Vieni no būtiskākajiem bija jautājumi par dvēseli. Seno civilizāciju dzīlēs radās tās idejas, no kurām sākās mūsdienu zinātnes virzība.
Antīkās filozofijas pārstāvji bija pārliecināti, ka cilvēkā mājo kā nemateriāla būtne- „dvēsele”, kas ļauj viņam domāt, pieņemt lēmumus, uztraukties un valdīt par sevi.
Aristotelis 384. – 322. g.p.m.ē.
Aristotelis bija izcils antīkās pasaules zinātnieks, kas apkopoja pirms viņa pastāvošās teorijas, un deva svarīgu ieguldījumu filozofijas tālākajā attīstībā. Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. Par visa esošā pamatu filozofs nosauca pirmmatēriju, kas ir nenoteikta, bezformīga. Kā starpposms starp pirmmatēriju un reāli eksistējošo pasauli ir vairāki elementi – uguns, gaiss, ūdens, zeme. Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums - peripatētiķu skola. …
