Pēc Mūka domām latvietis ir tāds cilvēks, kuru ir grūti mīlēt, jo latvietis ir nenovīdīgs, vīzdegunīgs, slapji sentimentāls, padevīgs un viltīgs. Viņš uzskata, ka latviešus ir samaitājusi vesture. Kādēļ viņš tā domā, kādēļ viņš savā dzejā to pasniedz? Varbūt zinošs latvietis vesturē sevi samaitā dēļ notikumiem, dēļ pārdarījumiem? Dēļ faktiem, kuri nav tik ļoti precīzi un pierādīti? Neticība un nepatika pret vēsturi Mūkam bija.…
