Antona Dončeva romāna "Liktenīgā stunda” recenzija

Aligorko stāsts beidzas ar to, ka Karaibrahims grib Momčila nāvi, jo domā, ka tas nogalina turkus, kaut gan to dara Momčila haiduki (cīnītājs pret Osmaņu apspiedējiem, tāds kā Balkānu Robins Huds, vai var teikt arī - partizāns). Karaibrahims sūta Aligorko pie Momčila un piedāvā viņam divas iespējas:
1) Lai Momčils pats dodas pie viņa un tad Karaibrahims palaidīs brīvībā Elicu, kura gaida Momčila bērnu un ļaus to audzināt par bulgāru.
2) Lai kāds no Momčila vīriem atnes viņa galvu.
Rezultātā Momčils nolemj, ka kādam no viņa vīriem jānes uz pili viņa galva, jo viņš tāpat drīz miršot. Viņš arī izdomā, ka nesot galvu tarbā varēšot ielikt dunci un nogalināt Karaibrahimu. To piesakās izdarīt viņa brālis Mirčo. Ar Momčila nāvi ari beidzas Aligorko stāsts.
Romānā "Liktenīgā stunda" jūtams, ka autors pats ir diezgan patriotiski noskaņots un atbalsta bulgāru patstāvību. Tajā pat laikā viņš bieži nevar izšķirties par to, kas ir labāk, rezultātā cenšoties visam atrast vidusceļu, kurš nevienmēr ir tas vieglākais. Dončevs pats ir gan garīdznieks Aligorko, gan Venēcietis un caur šiem abiem tēliem viņš nosoda turku varmācību, apspiešanas kāri un vēlmi pievērst visus savai ticībai. Darbā ir gan vēsturiski fakti, gan izdomājumi. Līdz ar to man gribas piekrist viedoklim, ka stāsts ir alegorisks naratīvs par spēku un toleranci, politisku fanātismu un eksistenciālu kompromisu. Respektīvi - lasot starp rindiņām jūtama arī autora attieksme pret to laiku, kurā viņš dzīvo tad, kad raksta grāmatu. It īpaši, manuprāt, tas jūtams garīdznieka Aligorko iegūtajā trešajā atziņā.
Darba vēsturiskais fons. Kā jau minēju darbs pirmo reizi iznācis 1964.gadā. Tobrīd pastāvēja Bulgāru Tautas Republika, kura bija komunistiska valsts un partijas līderis tobrīd bija Todors Živkovs. Tomēr tā kā Padomju Savienībā tajā laikā pie varas vēl bija Hruščevs, tad patiesībā grāmata paspēja iznākt atkušņa periodā. Par to, kāds bija tās liktenis Brežņeva laikā man diemžēl ziņu nav.
Vēl cik noprotu 60.-70.gados norisinājās asimilācijas kampaņas pret Pomakiem, kuras kulmināciju sasniedza 70-to gadu sākumā.
Darbs ir kā vēstures mācībstunda par to, ka, kamēr nav salauzts nācijas gars, tā pastāvēs.
Grāmats mērķis – saglabāt nākamo paaudžu atmiņā to stipro, nesalaužamo cilvēku darbus un drosmīgo rīcību, kuri pirms 300 gadiem dzīvojuši varenajā Rodopā.
Bulgāri cīnījās, lai saglabātu savus vārdus, valodu un pareizticīgo ticību.
1988.gadā. pēc grāmatas motīviem uzņemta mākslas filma.
Interesanti, ka aukstā kara laikā Vācijā romāns iznāca ar diviem nosaukumiem. VDR - „Zvērests zem pusmēness” (Schwur unter dem Halbmond), VFR – „Manols un viņa simts brāļi” (Manol un seine Hundert Bruder)
Darbs ir gan romantiski heroizējošs, gan atmaskojošs.


…