Šajā jautājumā svarīgi ir izcelt vārdu ideja. Platons skaidro, ka idejas ir īpaša veida izziņas priekšmeti, kuras raksturo kā nemainīgas, sajūtām nepieejamas, mūžīgas un aptveramas tikai ar prātu. Ideju izziņa sākas ar vārdu vai nosaukšanu, turpinās ar jēdziena vai definīcijas piešķiršanu, tad attēlu un zinātni un, visbeidzot, ar idejas vērojumu. Ar savu idejas mācību Platons iegūst līdzekli valdošās valsts iekārtas, morāles un tradīciju kritikai.1 Tātad ideja šim filozofam ir primārais, it kā sakne, no kuras izaug doma, zināšanas, iespējams vēlāk attīstās zinātne. Ideja ir iemesls filozofēt, domāt, ko var saukt par dziņu pēc filozofiskas sapratnes par kaut ko – par ideju, kas dzimusi galvā un mudina uz tālāko tās attīstību. Dziņai ir jānāk no iekšienes un jābūt īstai. Platons to salīdzina ar mīlētāja iekāri: „Vēlme filozofēt mūsos rodas pati, to nevar radīt ar iepriekšēju nodomu, un līdzīgi mīlestībai tā liek koncentrēt visas spējas, lai sasniegtu mērķi, bet kura, šķiet, dzīvot nav iespējams – pat tad, ja tas rādās nesasniedzams.”2 …
