Acteku sabiedrības un pārvaldes priekšgalā bija gandrīz neierobežots monarhs, kas varu mantoja. Monarha uzdevumos ietilpa iecelt amatos priesterus, kā arī pārvaldīt valsti. Valdnieka rokās bija visa likumdošana. Acteku valstī bija spēcīga armija, kuru veidoja galvenokārt aristokrāti. Armija ievāca nodevas no pakļautajām ciltīm. Šos līdzekļus tālāk izmantoja galma uzturēšanai un citām valsts vajadzībām. Karavīriem vajadzēja arī nodrošināt gūstekņus upurēšanas ceremonijām: acteku dievi bija allaž izslāpuši pēc cilvēku asinīm un, lai panāktu to labvēlību, tiem bija daudz jāupurē.
Actekiem bija labi nodrošināta armija, kas kara laikā varēja pat sasniegt līdz 150 000 vīru. Dažreiz iekarošana notika miermīlīgā ceļā: augstākie acteku virspavēlnieki nosūtīja saviem pretiniekiem ultimātu (kategorisku prasību) ar prasību padoties un maksāt nodokļus un pielūgt viņu dievus miermīlīgā ceļā.…
