Reformācija, īpaši tā, kas tieši aizņēma arī latviešus, ir pa lielu lielai daļai Mārtiņa Lutera darbs.
Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām, vāciem, bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko izglītību Vācijā, tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. Tur viņi iepazinās ar jaunajām idejām. No otras puses, Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi, kas Vācijā. Arī te katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes, to pašu tikumības pagrimšanu. Vācijas pārnestās reformācijas idejas tad nu še atrada auglīgu zemi.
R ī g a s reformatora loma piekrita Andrejam Knopkenam, kas 1517. g. bija atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. 1519. g. viņš devās izglītības nolūkā no jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. g. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. Atklātā disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. g. 12. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis, viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņam pievienojās dedzīgākais, arī no Vācijas atnākušais Silvestrs Tegetmeijers, kas tika par mācītāju Jēkaba baznīcā. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats.
Reformācijas ceļlauži Latvijā bija vācieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības, ka tā laiž saknes tautā, ka tā ir demokrātiska. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība. Līdzīgi tas bija Latvijā. Rīgas pilsonība bija tā, kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās.…
