Informāciju par kuršu saimniecības un sabiedrības attīstību sniedz ne tikai arheologu atrastās liecības kuršu apbedījumos, apmetņu un senpilsētu vietās, bet arī atsevišķi rakstītie vēstures avoti. Kurši rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēti 9. gadsimtā Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta sarakstītajā „Svētā Ansgara dzīves aprakstā”, kurā pieminēti dāņu un zviedru iebrukumi Kursā: “Tālu no viņiem atradās kāda nekristīta tauta, saukta kurši, kas kādreiz bija pakļauti zviedru kundzībai, bet jau tad bija ilgs laiks pagājis, kopš viņi saceldamies uzskatīja par necienīgu tiem pakļauties.” Kurši sacerējumā raksturoti kā labi jūrasbraucēji, tirgotāji un karotāji, bet viņu pamatnodarbošanās bija zemkopība, lopkopība un zvejniecība. Pēc Rimberta ziņām, kurši bija pazīstami skandināvu un ziemeļvācu tirgotājiem un misionāriem. Snorri Sturlusona ap 1225. gadu sarakstītajā „Heimskringla” minēts, ka dāņi lūdzās: „Dievs, sargi mūs no kuršiem!” - šie rakstītie avoti apstiprina pret kareivīgajiem kuršiem izrādīto respektu.…
