Pedagoģiski psiholoģisko vērojumu prakse

Kustību rotaļas lielākoties tiek izmantotas sporta nodarbībās telpā un ārā, kā arī muzikālajās nodarbībās. Novēroju arī t.s. „atgriezenisko saiti” – bērni, apguvuši muzikālajā nodarbībā jaunu rotaļu, to vairākkārt patstāvīgi izspēlēja grupas telpā pēcpusdienas periodā. Šīs rotaļas ļoti labi attīsta bērnu spēju iekļauties kolektīvā, sadarbības prasmes, iemaņas noteikumu ievērošanā, kā arī labi veicina bērnu vispusīgu fizisko attīstību.
Didaktiskās rotaļas jeb spēles nedaudz tika izmantotas nodarbību laikā, mazliet vairāk pedagoga individuālajā darbā ar bērniem. Šīs spēles attīsta konkrētas iemaņas, prasmes (vēršana, iestiprināšana caurumiņos utt.) un konkrētas psihiskās īpašības, piemēram, domāšanu- salīdzināšanu, vispārināšanu, sintēzi, abstrahēšanu utt.
Rotaļa – dramatizējums tika izmantota literatūras nodarbībā, kad, bērni, atkārtojuši jau zināmo pasakas sižetu un tēlu nosaukumus, darbību, tekstu izspēlēja kā teātri, izmantojot maskas. Šāda veida rotaļas veicina bērnu iztēli, empātijas spējas, tas ir, spēju just līdzi, izprast otru.
Konstruktīvās rotaļas tika izmantotas kā nodarbību laikā, tā arī pēcpusdienas cēlienā, kad bērni vai nu ar audzinātājas iniciatīvu vai paši savas iedvesmas vadīti, izvēlējās kaut ko konstruēt. Piemēram, no krēsliņiem, salika tos pa pāriem vienu aiz otra, izveidojot autobusu. Šādās rotaļās bieži tiek izmantots celtniecības materiāls (kluči), tad no tā top dažādas būves, sienas un citi veidojumi. Šāda rotaļa izpaudās arī kā „būdas būvēšana” – pār slīdkalniņu pāri bērni pārvilka dienas segu. Šīs rotaļas parasti tiek turpinātas ar sižetiskām lomu rotaļām- bērni konstruēto izmanto nākamajā rotaļā. Konstruktīvās rotaļas attīsta bērnu domāšanu, cēloņu – likumsakarību izpratni, iztēli, kā arī gribasspēku (jo ir jāpapūlas, lai izdotos).
Visspilgtāk izpaudās radošās jeb lomu rotaļas, tās aizņēma praktiski gandrīz visu pēcpusdienas cēlienu. Šajās rotaļās pats galvenais ir rotaļas process. Jo aktīvāks tas ir, jo aizrautīgāk bērni to spēlē. Lomu rotaļās bērni iejutās citu cilvēku (mammas, audzinātājas, tēta, pārdevējas, pavāra, šofera utt.), dzīvnieku (sunīša, kaķīša, mazā zvirbulīša, zirdziņu u.c.), kā arī pasaku tēlu (rūķis, Salatēvs, princese) „ādā”. Šajās rotaļās bērni aktīvi izmēģina redzēto, dzirdēto no savas pieredzes. Šīs rotaļas mērķis bērnam neapzināti ir skaidrāka priekšstata par pieaugušo dzīvi, par dzīvnieku un pasaku varoņu dzīvi un darbību, pārdzīvojumiem, domām un attieksmēm. Varētu teikt, ka, izspēlējot dažādas situācijas, bērni gatavojas līdzīgām situācijām savā dzīvē. Pedagogs var pēc saviem ieskatiem iejaukties, ja briest nopietns konflikts, ja kādā situācijā bērns apjūk un nesaprot, ko iesākt vai sižets tiek izspēlēts neatbilstoši cilvēku morāles normām, veselīga dzīvesveida pamatiem. Audzinātāja tad ar jautājumu palīdzību vai iesaistoties sižetā, kā arī piedāvājot kādu problēmas risinājuma veidu, virza bērnus uz situācijas izpratni, rosina domāt par to, kā un kāpēc cilvēki rīkojas tā vai citādi.…