Nav jāmeklē pēc biezām enciklopēdijām, lai pārliecinātos, ka kultūras jēdzienam ir daudz un dažādu skaidrojumu. Arī diskusijās un savstarpējās sarunās varam atklāt, ka jēdziena izpratne atšķiras arī mums pazīstamu cilvēku vidū. Cik cilvēku, tik viedokļu! Līdzīgi varētu arī teikt par vārdu kultūra, jo tas nav ne fizisks, ne okults lielums – tā pastāv cilvēku prātos un sirdīs.1 Daudzi teorētiķi, kas ir centušies definēt „kultūru” ir atmetušies tieši pie šī secinājuma (E.B.Teilors, K.Klakhons uc.).
Kultūrai nav ne sākuma ne beigu. Mēs to apzinām savos prātos, sirdīs un redzam mākslā, arhitektūrā, tēlniecībā utt. Taču šoreiz vairāk gribētos pievērsties tās kultūras apzināšanai, kas rodas mūsos, t.i. netaustāmajām vērtībām. Lai uzsāktu kultūras būtības meklējumus, vislabāk sākt ar vārda lingvistisko skaidrojumu. „Vēsturiski šis vārds cēlies no latīņu vārda cultus (pagātnes divdabis no colere, - apstrādāt zemi, kopt, rūpēties, kultivēt, cienīt).”2 Pieņemot vārda izcelsmi par kultūras jēdziena saknēm, radušās daudzas definīcijas. Tās pamatā skaidro to īpašību un vērtību kopumu, kas mums ir jākopj, jāciena un jākultivē. Taču būtiskākais ir atklāt un saprast, kas tieši tas ir. Un tā arī ir lielākā problēma, kāpēc šie skaidrojumi mēdz būt tik atšķirīgi. Lūk dažas no definīcijām, kuras Klaids Klakhons ietvēris savā grāmatā „Cilvēka spogulis”: kultūra ir kā „vispārējs tautas dzīvesveids”; kā „sociāls mantojums, ko indivīds gūst no savas grupas”; kā „domu, jūtu un ticības modelis”; kā „iemācīta rīcība” uc.…
