Lai gan savā ziņā Merso bija vientuļš, apkārt bija cilvēki, kuriem viņš patika. Piemēram, Marija mīlēja Merso par spīti viņa vienaldzībai. Pēc kāda kopīgi pavadīta vakara Marija jautāja Merso vai viņš viņu mīl un precēsies, taču Merso atbild ar ļoti lielu vienaldzību: „Atbildēju, ka man ir vienalga, bet, ja viņa vēlās, mēs varētu apprecēties. Tad viņa gribēja zināt, vai es viņu mīlu. Es atbildēju gluži tāpat, kā reiz jau biju atbildējis, ka tam nav nekādas nozīmes, bet droši vien es viņu nemīlu.” Tas parāda, ka Merso neuztver nopietni Marijas jūtas un vēlreiz pierādā viņa vienaldzīgumu.
