Mana mīļākā pasaku vietiņa uz šīs bezgalīgās pasaules telpas atrodas manā. Tas ir mans lielais, košais puķu dārzs, kurš ir veidots jau vairākus gadus, tas ir apgarots ar manu auru, labestību un mīlestību. Ziemā tas atrodas miegā un es skumstu pēc ziediem un vasaras reibinošās smaržas...
Pavasarī, kad ierodos mani jau sveicina pirmās pavasara viešņas tulpes, atvērdamas savus ugunīgi sarkanos, spilgti dzeltenos ziedu kausus. No pilsētas es ierodos uz savu dārzu ar jaunām fantāzijām un cerībām, ar jauniem stādiņiem un sēklām, no kurām izaugs reibinoši ziedi, kuri raudzīsies debesīs, vēros skudru pūzni, varbūt kaitinās zvirbuļu puikas vai strīdēsies ar tiem un raudzīsies kā iznesīgais vējš aplido mākoņus, priecēdams gan mani, gan tevi.
Un mani sveic baltie sniegpulksteņi, zemie krokusiņi, tie mani savaldzina ar savu maigumu. Es jūtos laimīga, vēl visa vasara priekšā, vēl ziedēs jaunas puķes, naktsvijoles reibinās ar savu smaržu.…
