Cēloņsakarība ir objektīvi pastāvoša saikne starp noziedzīgu rīcību un kriminālnodarījuma sekām. Krimināltiesībās cēloņsakarība nozīmē, ka noteiktām izmaiņā ārējā pasaulē iemesls ir noziedzīga rīcība nevis kāds cits faktors. Cēloņsakarība viennozīmīgi norāda savstarpējo saistību starp divām parādībām, proti – noteikto rīcību un tās sekām.
Cēloņsakarība izpaužas tādā veidā, ka viena parādība noteiktos apstākļos likumsakarīgi un nepieciešami rada citu parādību. Pirmo no tām dēvē par cēloni, bet otro – par sekām.
Cēloņsakarība ir noziedzīgo nodarījumu materiālo sastāvu objektīvās puses pazīme. Balstoties uz atziņu par cēloņsakarību, noziedzīgos nodarījumos, kuru pazīmju skaitā ir kaitīgas sekas, jāpierāda, ka kaitīgās sekas ir attiecīgas personas darbības vai bezdarbības rezultāts, ka iestājušos kaitīgo seku cēlonis ir tieši šī darbība vai bezdarbība.1
Lai krimināltiesībās prettiesisko darbību vai bezdarbību varētu atzīt par iestājušos kaitīgo seku cēloni, šai darbībai vai bezdarbībai jāatbilst vairākām pazīmē:
1.Darbībai vai bezdarbībai laika ziņā jānotiek pirms kaitīgajām sekām, jo tikai tad darbība vai bezdarbība var kļūt par faktoru, kas rada reālu iespēju iestāties kaitīgajām sekām.
2.Lai darbību vai bezdarbību atzītu par kaitīgo seku cēloni, bez tā, ka laika ziņā kaitīgās sekas sekojušas darbībai vai bezdarbībai, jākonstatē apstāklis, ka iestājušās kaitīgās sekas ir tieši šīs darbības vai bezdarbības rezultāts.
3.Darbību vai bezdarbību par seku cēloni ir pamats atzīt tikai tad, ja iestājušās sekas ir bijušas neizbēgamas. Par neizbēgamām sekas var uzskatīt tad, ka tās noteiktā vietā, laikā un apstākļos nenovēršami izraisījusi noteikta darbība vai bezdarbības akts. Tātad cēloņsakarība ir bijusi minēto apstākļu nepieciešamība.2
Atšķirība starp nepieciešamību un nejaušību cēloņsakarībā pastāv tajā apstākļi, ka nepieciešamība izriet no parādības būtības, bet nejaušība ir nepieciešamības izpausmes ārējā forma un papildinājums.
Secinājums – Cēloņsakarība krimināltiesībās ir tāda objektīva saikne starp prettiesisko darbību un to radītajām laika ziņā sekojošajām sekām, kurā darbība vai bezdarbība sagatavo un nosaka seku iestāšanās reālu iespēju un kurā darbība vai bezdarbība ir galvenais noteicošais faktors, kas neizbēgami radījis kaitīgās sekas.…
Noziedzīga nodarījuma sastāvs ir Krimināllikumā paredzētais visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas nepieciešams un reizē arī pietiekams, lai personas kādu darbību vai bezdarbību varētu atzīt par noteikta veida noziedzīgu nodarījumu. Noziedzīgā nodarījumā, tāpat kā jebkurā cilvēka uzvedībā, var izdalīt divas puses: vainīgā intelektuālo un gribas pusi, kas izpaužas lēmuma pieņemšanā par noteikta mērķa sasniegšanu, par paņēmieniem un līdzekļiem, kā tas sasniedzams; reālo izpildījumu, kas realizējams ar noteiktu darbību vai atturoties no tās. Reālo izpildījumu, kas izpaužas kā apzināta prettiesiska darbība vai bezdarbība, kā arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veidu, apstākļus, vietu, laiku, radīto kaitējumu, cēloņsakarību, ir pieņemts dēvēt par noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi. Juridiskajā mācību literatūrā dots šāds jēdziena noziedzīga nodarījuma objektīvās puses izskaidrojums: Noziedzīga nodarījuma objektīvā puse ir personas uzvedības ārējā izpausme, kas rada vai var radīt kaitīgas izmaiņas apkārtējā pasaulē. Cilvēka uzvedības ārējo izpausmi tikai nosacīti var nodalīt no viņa psihiskajiem procesiem, kas norit viņa apziņā, kad tiek izdarīts noziedzīgs nodarījums. Pareizi novērtēt prettiesiskās darbības vai bezdarbības raksturu un iestājušās kaitīgās sekas iespējams tikai tad, ja izpētītas un izprastas noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas psihiskās norises. Līdz ar to nonāku pie secinājuma, ka, noskaidrojot noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi, liela nozīme ir pratināšana, jo īpaši – aizdomās turama vai apsūdzētā pratināšanai. Kriminālprocesa kodekss neuzliek par pienākumu apsūdzētajam sniegt paskaidrojumu vai liecības par apstākļiem un noziegumu, kurā tiek apsūdzēts. Tomēr apsūdzētā liecības krimināllietā ir visai svarīgas, jo neviens tik labi nevar zināt nozieguma izdarīšanas apstākļus un nozieguma motīvus kā pats apsūdzētais. Visai bieži apsūdzētais var sniegt arī ziņas par apstākļiem, kas veicināja nozieguma izdarīšanu. Tāpēc procesa virzītājam jāpielieto tāda taktika, lai iegūtu no apsūdzētā patiesas liecības. Darbības vai bezdarbības sākuma un beigu momenta noteikšanai ir nozīme, kad jārisina juridiski jautājumi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju, līdzdalību, labprātīgu atteikšanos no nodarījuma izdarīšanas līdz galam, kā arī citi līdzīgi jautājumi. Sava nozīme te ir arī noziedzīga nodarījuma sastāva uzbūves īpatnībā. Noziedzīga nodarījuma sastāva objektīvai pusei ir noteicoša loma noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas procesā, tāpēc krimināltiesiskās normās noziedzīga nodarījuma sastāva izklāstā likumdevējs galvenokārt un vispilnīgāk ietvēris nodarījuma ārējās pazīmes, kādas konstatējamas reālajā dzīvē.
