Vērtēšana mācību procesā

Vērtēšana – sprieduma veidošana par cilvēkiem, arī par skolēnu mācīšanos. [2.; 284.lpp]
Vērtēšana – procedūra, kurā nosaka skolēna (studenta) zināšanu, prasmju, iemaņu atbilstību izglītības programmā noteiktajam mācību satura apguves līmenim, t.i., atbilstību standartprasībām izglītības sistēmā. [4.; 187.lpp]
Vērtēšana ir spēja izteikt kvantitatīvus un kvalitatīvus spriedumus par to, cik atbilstoši kritērijiem ir metodika un materiāli. Pēc taksonomijas veidotāju atzinuma tas ir visaugstākais izziņas spēju līmenis. [1; 40.lpp]
Vērtēšana ir process, kurā tiek apkopota, interpretēta un sintezēta informācija, lai (1) izdarītu spriedumus par audzēkņiem, (2) dotu audzēkņiem atgriezenisko saiti par viņu progresu, stiprajām un vājajām vietām, (3) spriestu par mācīšanas efektivitāti, (4) dotu informāciju pedagoģijas politikai. [1.; 502.lpp]
Kriteriālais vērtējums – vērtējums, kura pamatā ir skolēna sasniegumu salīdzināšana ar nemainīgiem kritērijiem. [2.; 282.lpp]
Normatīvais vērtējums – vērtējums, kura pamatā ir cilvēka panākumu salīdzināšana ar citu cilvēku panākumiem. [2.; 283.lpp]
“Vērtēt” nozīmē:
izvirzīt mācību mērķus un uzdevumus,
vienoties par konkrētiem kritērijiem/ rādītājiem,
ļaut mācīties darbojoties,
vērot mācību procesu,
soli pa solim apzināt sasniegto,
analizēt paveikto,
novērtēt un izvirzīt jaunus mērķus. [6.]


Lai daudzpusīgi un maksimāli objektīvi novērtētu katra skolēna izglītotības līmeni, vērtējumā jāiekļauj gan apgūto zināšanu apjoms, gan iegūtās prasmes, gan skolēna attieksme pret izglītošanos, gan arī katra skolēna individuālā attīstības dinamika [5.;28.lpp]. Skolēniem un skolēnu vecākiem jābūt informētiem par vērtēšanas saturu, metodēm un kārtību [5.;31.lpp].
Skolēnu sasniegumu vērtēšanā jāizmanto dažādas formas (piemēram, individuāla un grupas sasniegumu vērtēšana, rakstveida un mutvārdu snieguma vērtēšana u.c. formas) un paņēmieni. Nozīmīgu vietu tajā jāatvēl arī skolēnu pašvērtējumam, savstarpējam novērtējumam. [5.;31.lpp]…