Hologrāfija ir attēlu iegūšanas paņēmiens. To atklāja 1948.gadā ungāru izcelsmes zinātnieks Deniss Gābors. Tomēr D.Gābora ideju realizācija tajā laikā bija stipri apgrūtināta piemērotu gaismas avotu trūkumu dēļ. Tikai pēc tam, kad 1960.gadā bija radīti optiskie kvantu ģeneratori – lāzeri, sākās hologrāfijas strauja attīstība. Attēlu iegūšanai ar holografēšanas metodi ir nepieciešami spēcīgi koherentas gaismas avoti un tādi avoti ir tikai lāzeriem. Pirmās hologrammas izmantojot lāzeru, 1962.gadā ieguva amerikāņu fiziķi E. Leits un J. Upatnieks. Padomju zinātnieks J. Deņisjuks tajā pašā gadā izstrādāja oriģinālu metodi hologrammu iegūšanai ar biezu fotoemulsijas slāņu palīdzību. Pēc šīs metodes iespējams reproducēt(atveidot) krāsainus attēlus. Tadat hologrāfija ir izveidojusies par pastāvīgu optikas nozari. Ar holografēšanas paņēmienu iegūst ne tikai priekšmetu telpiskus attēlus, to lieto ari cita rakstura informācijas ierakstīšanai un uzglabāšanai fotoemulsijās, kristālos u.c. materiālos. Holografējot foto materiālā „ieraksta” ne vien gaismas intensitātes sadalījumu (kā fotografējot), bet arī no katra priekšmeta punkta krītošās gaismas viļņu fāzi. …
