Valoda raksturo sabiedrības attīstību, un tajā atspoguļojas politiskie un citi procesi. Vecās ortogrāfijas* reforma ir nozīmīga latviešu valodas rakstības ( grafētikas ) attīstībā. Reizē ar šo reformu tiek likts uzsvars uz latviešu nacionālo identitāti, kura reformas laikā, kā arī pirms tās, bija labila.
Reforma aptver laika periodu no 18.gds. beigām, kad parādās pirmās neapmierinātības pazīmes, līdz pat 20.gds. 30.gadiem.
19.gadsimtu Eiropā raksturo spēcīga nacionālās atbrīvošanās kustība, kura Latvijā izpaužas jaunas, vienotas rakstības meklējumos. Literārās valodas kopšanas darbs un cīņa par valodas tiesībām izvērtās par vienu no galvenajiem jaunlatviešu kustības uzdevumiem. Vēsturisku apstākļu dēļ latviešiem līdz tam nebija iespējams izveidot savu zinātni un publicistiku, kas nozīmēja terminoloģijas trūkumu gan zinātniski tehniskā, gan sabiedriski politiskā jomā, kā ar vienotas, izkoptas rakstības praktisku neesamību.
Jo augstākā attīstības pakāpē paceļas sabiedrība, jo vienotākai un precīzākai ir jābūt valodai, kas vieno tās lietotāju kolektīvu.…
