-
Barbaru un romiešu tiesību devums romāņu-ģermāņu tiesību saimē
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Barbaru sabiedrība | 4 |
| 1.1. | Barbaru karalistes | 4 |
| 1.1.1. | Vestgotu un Ostgotu valsts | 4 |
| 1.1.2. | Langobardu valsts | 5 |
| 1.1.3. | Burgundu un Vandaļu valsts | 5 |
| 1.1.4. | Britānija | 5 |
| 2. | Barbaru tiesas | 5 |
| 2.1. | Krimināltiesības un tiesvedība | 6 |
| 3. | Romāņu-ģermāņu viedošanās | 7 |
Karaļa tiesa bija augstākās instances tiesa. Tā sāka veidoties jau XII gadsimtā, bet galīgi noformējās Parīzē pēc 1250.gada kā parlament (apspriešana). Parlamenta dalībnieki bija izglītoti juristi, profesionāli tiesneši. Dažkārt šī tiesa izskatīja lietas arī kā pirmās instances tiesa, bet lielākoties tā bija apelācijas instance beilifu tiesu spriedumiem, kā arī feodālo tiesu spriedumiem. Karaļa tiesa līdz ar paša karaļa tiesību jaunradi veicināja tiesību unifikāciju valstī. Karalis savas attiecības ar tautu veidoja pēc lēņu tiesību principa - kā attiecības starp senjoru un vasali. Tāpēc attiecībās starp valsti un tautu parādījās līguma elementi, kas raksturo lēņu tiesības, un savstarpējas tiesības un pienākumi. Pēc franču paražām attiecības starp senjoru un vasali (franču avotos - cenzitāriju) raksturo: Vasalim periodiski pēc senjora pieprasījuma bija jāatzīst savā valdījumā esošā īpašuma atkarība no senjora. Senjoram bija tiesības uz ikgadējiem ienākumiem no cenzas jeb lēņa naudā vai graudā. Tā iekļāva desmito tiesu nodevās un atkarībā no vietējām paražām klaušas 3-12 dienas gadā.
XIII gadsimtā Francijas tiesībās sāka veidoties tiesību avotu un normatīvo aktu hierarhijas. Tiesību avotu hierarhijā, kā tas bija raksturīgs romāņu-ģermāņu lokam, augtākais spēks tika piešķirts likumam. Tiesību normu hierarhijā vadošās bija karaļa gribas izpausmes, t.i., karaļa tiesību jaunrade.
…
Viduslaiku pasaules pamatus dibināja ģermāņu barbaru valstis. Ģermāņu ciltis, kuras ienāca Romas teritorijā, dzīvoja pēc paražu normām, kas joprojām bija saglabājušas cilts sabiedrībai raksturīgu tiesisko kārtību. Lai arī gan ģermāņu sadzīve, gan tiesību normas drīz vien romanizējās, tomēr tās joprojām saglabāja arī seno paražu elementus. Pirmatnējo cilvēku apvienība, cilts, norobežojās no apkārtējās pasaules, izveidojot ciešu sociālo struktūru ar stingri noteiktām attiecībām indivīdu vidū. Tikai šādā veidā viņi varēja izdzīvot. Sākotnēji cilvēki tiesības uzskatīja par svētām jeb sakrālām, to realizāciju saskaņā ar mitoloģiju vai reliģiju atbalsta un pieprasa dievi vai Dievs. Grieķu-romiešu juridiskajā zinātnē antīkās racionālās domas ietekmē nostiprinājās attieksme pret tiesībām kā sociālu institūtu, kurš ir atkarīgs no sabiedrības vērtībām un taisnīguma izjūtas un kura realizāciju nodrošina pati sabiedrība ar valsts varas starpniecību. Pirmatnējais cilvēks savu dzīvi nevarēja tiesiski realizēt ārpus savas sociālās struktūras - ģints, cilts.
