Nobeigums un secinājumi
Par šo tēmu varētu vēl rakstīt daudz un aplūkot to no dažādiem skatu punktiem, kā to autori darīja tēmas prezentācijā, taču ierobežoto nosacījumu dēļ ir iespējams tikai virspusēji aplūkot dzīves līmeni, iedzīvotāju apmierinātību ar pastāvošo kārtību un dzīvi vispār.
Sociālo labklājību nevar aplūkot viennozīmīgi, jo laiki mainās, tāpat kā cilvēku uzskati. Daudz kas ir atkarīgs no stāvokļa vai amatu, kādu cilvēks ieņem konkrētajā režīma, vai tā būtu demokrātija vai komunisms. Tāpēc vienmēr bagātie būs apmierinātāki par nabagajiem. Lai arī sociālisti propagandēja sociālo vienlīdzību, tādas reāli tomēr nebija, jo kā aplūkojām referātā, arī Padomju Latvijā cilvēka labklājība bija atkarīga no tā vai viņš ir draudzīgs ar partiju vai nē. Tas arī noteica attieksmi pret pastāvošo kārtību un dzīves līmeņa novērtējumu. Tātad pēc šī kritērija nekas nav mainījies kopš 1988. gada, arī mūsdienās, demokrātiskā valstī, viss ir atkarīgs no statusa kādu cilvēks ieņem sabiedrībā un cik „biezs” ir viņa maciņš.
Arī grūti ir objektīvi novērtēt stāstījumu par padomju laikiem un atmodas laikiem no cilvēkiem, kas tos atceras un tajos ir dzīvojuši, jo tas viss ir atkarīgs no ļoti daudziem kritērijiem. Tāpēc arī mēs pētot šo jautājumu nevarējām nonākt pie vienota secinājuma par to, vai sociālā labklājība bija labāka vai ir tā labāka ir pašreiz. Varbūt arī mēs saviem mazbērniem stāstīsim par „tumšajiem” gadiem demokrātijā pēc tam, kad cilvēki atklās kādu daudz pilnvērtīgāku pārvaldes formu par demokrātiju.…
