Aleksandra Pelēča „Sibīrijas grāmata” ir liecība par izsūtīto cilvēku svešumā piedzīvoto.
Tematika: izdzīvošana nežēlīgos, necilvēcīgos apstākļos Sibīrijā, atmiņas un liecības par 23 verdzības gadiem Staļina nežēlīgās varas sistēmā.
Problemātika: cilvēki spiesti dzīvot nežēlīgos, necilvēcīgos apstākļos svešumā, ciest badu, sāpes, pazemojumu, daudzi mirst pārtikas trūkuma dēļ, sala, slimību, nežēlīgas piekaušanas dēļ vai gluži vienkārši tiek nošauti vai līdz nāvei nostrādināti. Neēdis, nespēcīgs cilvēks nav spējīgs būt zirga vietā pajūgā, zāģēt kokus ar neasu zāģi vai nepienācīgi apģērbies izdzīvot 40 grādu salā pārtiekot vienīgi no balandu zupas un praulu maizes, ko iegūst no satrunējuša koka, un pat to nesaņemot tādā daudzumā, lai remdētu izsalkumu. Aleksandrs Pelēcis bieži min, ka izsūtītie cilvēki ir „bijušie cilvēki”, jo tik necilvēcīgi pret cilvēkiem nemēdz izturēties. Viņi tiek turēti vēl sliktākos apstākļos kā zirgi stallī. Nodaļā „Sezam, atveries!” Aleksandrs Pelēcis raksturo starpību starp savu dzimto māju Ķikšu zirgu stalli un Taišetas vergu baraku, kurā viņš atradās tobrīd: „Stallī bija tīrāks gaiss, jo cēlēji bija paredzējuši, ka jābūt ventilācijai, lai zirgi nenosmaktu. Stallim bija arī lodziņš bez restēm zirgu galvas pusē: lai var redzēt, kā pagalmā aug koki, lai bezdelīgas stallī var ievidžināties. Lai ieslēgtie justu, ka viņi nav savējo pamesti.…
