Katru rītu mēs pamostamies ar jauniem sapņiem, cerībām un pienākumiem. Ikviens notikums, pavērsiens, kā arī cilvēki, ar kuriem pavadām savu ikdienu, mūsu dzīvi spēj izmainīt. Diemžēl ne vienmēr iznākums ir mums tīkams. Jānis Jaunsudrabiņš triloģijā „Aija” parāda to, cik sieviete tālu var nonākt, ja neseko patiesai mīlestībai. Aija bija vienkārša meitene, kura visu savu bērnības un jaunības laiku bija sapņojusi par vīru, kas prastu dažādus darbus, viņa gribēja justies pasargāta. Taču viņas sapņu lidojums bija aizēnojis kaut ko pavisam skaistu un patiesu – mīlestību. Aija iepazinās ar Jāni, kalpu puisi, kopā viņi izsapņoja savu nākotni:”Vislabāk mums viņa patika tāda: es esmu izmācījies par galdnieku, Aija ir šuvēja. Mums lielceļa malā ir istabiņa balti nokrāsotiem slēģiem. Iekšā viss tīrs un spodrs. Un, ja mums ir bērni, tad puisēns tikai viens, bet meiteņu vairāk, jo tās var skaistāk apģērbt.” Arī par bērniem Aija bija iedomājusies, cik ļoti viņa to visu vēlējās. Taču Aijas nebeidzamā vēlme pēc iespējas ātrāk apprecēties, justies nodrošinātai un pasargātai bija stiprāka par mīlestību, ko viņa juta pret Jāni. Bija pagājuši daudzi gadi, kad Jānis ieradās pie Aijas, kura nu bija atraitne ar trijām meitām. Viņas dzīve nebija nekāds rožu dārzs, arī dzīves apstākļi bija nožēlojami. Taču Jānis Aiju tik ļoti mīlēja, ka vēlējās sākt jaunu dzīvi kopā ar Aiju un viņas meitām.…
