Pēdējos gados aizvien grūtāk ir noteikt globālās savstarpējās atkarības raksturu, jo tā ir tik sarežģīta. Konferencēs, kuras ir tieši veltītas globālo ekonomiku problēmām meklē risinājumus, kā varētu attīstīt sadarbību starp industriālajām un mazāk attīstītām nācijām, jo ir būtiski, lai šīs mazāk attīstītās nācijas spētu vairāk iegūt no starptautiskās tirdzniecības. Savstarpējas atkarības līmeni arī nosaka valsts ārējais parāds. Globalizācija un savstarpējā pasaules tirgus dalībnieku mijiedarbība veido situāciju, kad viena dalībnieka problēmas kļūst par problēmu arī pārējiem. Ja sākumā likās, ka ekonomikas pieauguma tempi skar tikai attīstītās valstis, tad tagad jau ir skaidrs, ka tiek skartas arī attīstības valstis.1
Globalizācija, ko var definēt kā savstarpēju atkarību starpkontinentālos attālumos, ir tik pat sena kā cilvēces vēsture, paraugoties uz tautu un reliģiju migrāciju vai uz tirdzniecību pa seno Zīda ceļu, kas viduslaikos savienoja Eiropu un Āziju, taču mūsdienās globalizācija ir citāda, jo kļūst straujāka un blīvāka. …
