Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 03.02.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 1.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 2.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 3.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 4.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 5.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 6.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 7.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 8.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 9.
  • Referāts 'Dabisko tiesību teorijas', 10.
Darba fragmentsAizvērt

Dabiskās tiesības (lat. ius naturale) – pārvalsts, pārpozitīvas tiesības, kas nebalstās valsts likumdošanā. Šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem un tās var būt pretrunā ar t.s. pozitīvajām tiesībām. Jau senie romieši definēja dabiskās tiesības, - kā tiesības, ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Tās izriet no dabas ,cilvēka sirdsapziņas, taisnības, prāta, un pretendē uz tik aptverošu spektru, ka to nevar ierobežot ne valsts teritorija, ne ierobežotā laikā spēkā esošie likumi un citi normatīvie akti. Dabiskās tiesības ieņem vidus stāvokli starp tiesību ideju, respektīvi, ētiku un pozitīvajām tiesībām, ir vispārnozīmīgas, visaptverošas visiem laikiem un personām, kamēr pozitīvās tiesības ir ierobežotas laika, vietas un adresātu ziņā. To pastāvēšana un nodrošināšana ir cieši saistīta ar valstī pastāvošo politisko režīmu - jo nedemokrātiskāka valsts, jo vairāk tās ierobežotas. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants tās atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens - viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzskata, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozīmīgas juristam. Dabisko tiesību ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Aristotelis, Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu. Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Hugo Grocijs, Žans Bodēns, Dāvids Mēviuss, Samuels Putendorfs, Imanuels Kants u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību. No jauna atdzima pēc 2. Pasaules kara.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants