Latvijas enerģētika

Valsts enerģētikas sistēmā ietilpst uzņēmumi, kas ražo siltumu un elektroenerģiju: termoelektrostacijas (TES), hidroelektrostacijas (HES), vēja elektrostacijas, katlumājas.
Katrā valstī izmantoto energoresursu struktūru veido vietējie vai ievestie resursi. Latvijai nav savu augstvērtīgu energoresursu (kūdras un malkas īpatnējais sadedzes siltums ir apmēram 4 reizes mazāks nekā naftai), tādēļ 70 % no valstī nepieciešamajiem energoresursiem importē.
Latvijā izmanto galvenokārt šķidro kurināmo (mazutu) un dabasgāzi. Dabasgāzi, ko Latvija pa gāzes vadiem saņem no Krievijas, izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai un sadzīves vajadzībām. Latvijā ir 14 gāzes krātuves, lielākā no tām ir Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kurā uzglabā importēto gāzi. Inčukalna gāzes krātuvi izmanto, lai nodrošinātu pastāvīgu gāzes apgādi ne tikai Latvijai, bet arī kaimiņvalstīm ziemā. Vietās, kur nav pieejama dabasgāze, iedzīvotāji izmanto balonos pildīto sašķidrināto gāzi. Paredzams, ka dabasgāze nākotnē mūsu valstī var kļūt par visizdevīgāko kurināmā veidu. Vietējais kurināmais (malka, kūdra) nodrošina tikai 1/10 no patērētajiem energoresursiem.
Visvairāk energoresursu patērē ražošanas vajadzībām un sadzīvē.

Latvijā elektrisko enerģiju sāka iegūt un izmantot jau 19. gadsimta beigās. 20. gs. sākumā Latvijas lielākā elektrostacija bija Rīgas pilsētas elektrostacija Andrejostā, kurā par kurināmo izmantoja ievestās ogles. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā uzcēla vairākas mazās hidroelektrostacijas uz Aiviekstes, Amatas, Abula, Juglas un Braslas upes. 1939. gadā sāka darboties pirmā lieljaudas hidroelektrostacija uz Daugavas – Ķeguma HES. Līdz Ķeguma HES uzcelšanai 97 % elektriskās enerģijas ražoja termoelektrostacijas, bet 1941. gadā 4/5 saražotās elektroenerģijas jau deva hidroelektrostacijas.…