Mākslas un literatūras virziens, kas attīstījies 17. – 19. gadsimta sākumā. Par paraugu izvirzīja antīko literatūru un mākslu. Klasicismam raksturīga idealizācija, racionālisms, normatīvisms, orientācija uz vispārcilvēcisko, izteiksmes skaidrība un īsums, skaidrība domas izteikšanā.
Svarīgākie klasicisma pārstāvji – Kristofors Frīkers, Martins Luters (cittautieši), un latvieši – Ķikuļu Jēkabs, Neredzīgais Indriķis. Ievērojami ir arī Gotharda Frīdriha Stendera atdzejojumi.
Mišels de Moņtens
Esejas fragments
[...] Starp dvēseles izpausmēm ir arī zemiskas; tas, kurš tās neredz, nevar teikt, ka pazīst to līdz galam. Un gadās, ka cilvēka dvēsele visvieglāk ir izprotama tad, kad tā iet savā ikdienišķajā solī. Kaislību vētras bieži vien skar galvenokārt tikai dvēseles cēlākās izpausmes, turklāt tā visa pārvēršas katram to interesējošam tematam un izmanto pie tā visus savus spēkus, nekad neaizraujoties ar vairāk kā vienu tēmu. Dvēsele vienmēr apskata attiecīgo saistošo tematu nevis atbilstoši tā būtībai, bet gan atbilstoši savai būtībai. Lietām, kuras atrodas ārpus tās, varbūt arī ir savs svars, savi izmēri un īpašības; bet mūsu iekšienē, mūsu garīgajā uztverē mēs pārveidojam tās pēc savas sapratnes. [...]…
