Smags miesas bojājums
Par miesas bojājumiem sauc cilvēka organisma audu, orgānu un sistēmu anatomiskos bojājumus vai funkcionālus traucējumus, kas radušies fizisku, ķīmisku, bioloģisku, psihisku iedarbību rezultātā. Miesas bojājumiem pielīdzina arī traumas rezultātā radušos slimīgus organisma stāvokļus (1,155).
Miesas bojājumi Krimināllikumā ir diferencēti atbilstoši tam, vai tie nodarīti tīši vai aiz neuzmanības. Tīšus miesas bojājumus iedala atbilstoši to seku smagumam un mīkstinošo pazīmju esamībai.
Miesas bojājumi pēc to smaguma pakāpes tiek iedalīti smagos, vidēji smagos un vieglos. Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanai obligāta tiesu medicīniskā ekspertīze.
Atbildība par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu ir paredzēta Krimināllikuma 125.pantā.
Šī norma satur trīs daļas:
Pirmajā – noteikta atbildība par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu,
otrajā – paredzēti apstākļi, kas pastiprina atbildību par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu,
trešajā – noteikta atbildība par tāda tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis cietušā nāves cēlonis.
125.p.dispozīcijā nosaukti miesas bojājumi, kas atzīstami par smagiem. Kā pirmais nosaukts miesas bojājums, kas bīstams dzīvībai. Raksturojot miesas bojājumu veidus, jāvadās atbilstoši “Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskās novērtēšanas nolikumam”.
Par dzīvībai bīstamu uzskatāms tāds miesas bojājums, kas tā nodarīšanas laikpunktā vai vēlākajās stundās pats par sevi apdraud cietušā dzīvību, turklāt nav nozīmes medicīniskās palīdzības efektam, slimības norisei un iznākumam tas nozīmē, ka miesas bojājums atzīstams par smagu arī tad, ja persona pēc tam ir pilnībā izveseļojusies un tas nav atstājis paliekošas sekas tās veselībai (1, 155- 157).
…
