Nacionālisms ietver dažādas definīcijas. Pirmkārt, tas tiek izprasts kā politisks princips, kas nosaka, ka politiskais un nacionālais elements ir savstarpēji saskanīgi. Otrkārt, nacionālisms tiek saprasts kā sentiments vai kā kustība. Nacionālais sentiments ir kā dusmu sajūta, kas ietver vardarbības principu vai kā apmierinātības sajūta, kas ietver piepildījumu. Nacionālo kustību stimulē tieši sentiments. Treškārt, nacionālisms tiek izprasts kā politiskās leģitimitātes teorija, kas nosaka, ka etniskās robežas nepārkāpj politiskās robežas.
Lai izprastu nacionālismu, ir jāapskata valsts un nācijas jēdzieni. Valsts pēc Vēbera ir aģentūra, kas veido leģitimitētas vardarbības monopolu pār sabiedrību. Šo varas resursu nevar izmantot privāto interešu realizācijai, bet to var izmantot tikai leģitimitēta politiskā autoritāte. Par valsts pazīmēm tiek uzskatītas sociālā darba dalīšana un institūciju jeb aģentūru tīkla izveide. Pastāv uzskats, ka nacionālisms nevar veidoties, ja nepastāv valsts. Tomēr valsts tāpat kā nācija ir drīzāk nejaušība vai sakritība, nevis universāla nepieciešamība. Pašu nāciju definē divos veidos:
1.Divi cilvēki pārstāv vienu nāciju, ja tie veido vienu un to pašu kultūru, kas izpaužas kā kopēja ideju un zīmju sistēma un kā kopējas komunikatīvās un uzvedības saistības;…
