Ojāra V. dzejā īpašu nozīmi ieņem dzejoļi par dabu, tās aizsardzību. Apzinīgākie cilvēki sākuši saprast dabas patieso vērtību un sākuši novērtēt dabas lielo nozīmi mūsu dzīvē. Bet ir arī tādi, kuriem ir vienaldzīga dabas problēmas.
„Naftas pikuci pleckāju-
Ja labi atpļeckā tur iekšā
Ir sniega balts arheopterikss-
Miera putns, kuru mēs laidām
Melni kvēpušās debesīs
Atpūzdamies no iepriekšējā
Un taisīdamies uz jaunu karu.
Cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Cilvēks visu mūžu strādā un mācās. „Kāp vien, dēliņ kalnā!”. Bet, atceroties bērnību, manuprāt, katrs izjūt gaišas atmiņas.
„Ak, mans dēliņ,
Cik tu ātri audz...”
Mūža otrajā pusē tiek pārdomāts par savu dzīvi, bērnību, jaunību, saviem darbiem.
„Tāpēc tu atstāji ēnas
Virs zemes kokiem,
Laternu stabiem dzīviem”…
