Secinājumi
1. Bērniem, kas cietuši vardarbībā no saviem pašiem tuvākiem cilvēkiem, ir vismazākās izredzes iegūt pozitīvu pieredzi un iemaņas, lai spētu veiksmīgi funkcionēt pastāvošā sabiedrībā, jo šādi bērni, parasti pēc rehabilitācijas kursa atgriežas tajā pašā vidē, no kuras tikuši izņemti.
2. Problēmas, kas saistītas ar vardarbību pret bērnu, parasti tiek risinātas, ja tās ir jau notikušas un ilgušas jau noteiktu laiku. Parasti tās risina dažādas institūcijas, kas ir iesaistītas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Skatoties no juridiskās puses, bērns ir ļoti neaizsargāts, jo policijas iestādes un arī prokuratūra nepamatoti atsaka ierosināt krimināllietas gadījumos, kad notikusi vardarbība pret bērnu. Diemžēl tiesībsargājošās struktūras attaisno varmākas, kas izmantojušas bērnu, ar virtuoziem skaidrojumiem: „viņam nebija nodoma sagādāt bērnam fiziskas vai psihiskas ciešanas”, jeb „pedagogs to darīja audzināšanas nolūkā”, „...ir jāsaprot, ka sabiedrība Latvijā nav un vēl ilgi nebūs gatava pārstāt pērt savus bērnus. Tāda ir tradīcija un tas nevienam nenāk par ļaunu.”
…
