Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju.1 Absolūtisma definīcijas ir daudz un dažādas. Vienkāršākais skaidrojums būtu tāds, ka absolūtisms ir saprotams ar kāda cilvēka, valdnieka, neierobežotu varu. Protams, tas nenozīmē, ka valdnieki jeb monarhi varēja darīt visu ko vēlas. To viņi atļauties nevarēja, jo 17. gadsimtā bezgalīgo piekāpšanos nevarēja panākt. Tomēr tika uzskatīts, ka valsts iejaukšanās visos procesos ir nepieciešama, lai beidzot nodibinātu kārtību valstī, jo daudziem jau bija apnikuši gan ticības kari, gan arī iestājies haoss. Absolūtisma piekritēja vēstīja, ka „miers un kārtība iestāsies tikai tad, kad visi pilsoņi bez ierunām pakļausies Dieva ieceltajam valdniekam”.2 Ar to arī izskaidrojums, kāpēc absolūtisms laiks kā tāds ieviesās, jo cilvēki no tā cerēja sagaidīt mieru un kārtību visā Eiropā vai vismaz savā valstī. Tas viņiem bija vairāk kā nepieciešams. …
