Antuāna de Sent-Ekziperī stāsts mani raisīja daudz dažādu pārdomu. Cik gan ikdienišķa lieta, kurai mēs nepievēršam uzmanību, var būt nozīmīga, pat dzīvību glābjoša. Esot cietuma kamerā un gaidot nāvi, droši vien, ir iespējams pārdomāt visu dzīvi un reti kurš spētu pasmaidīt savam cietumsargam. Un nevienam neienāktu prātā, ka tikai pasmaidot, var iegūt brīvību. Antuāns de Sent-Ekziperī par smaidu ir teicis šādus vārdus: “Smaids bieži ir pats galvenais. Smaids atlīdzina. Smaids apbalvo. Smaids uzmundrina. Un smaids var būt tāds, ka tā dēļ iet nāvē”.
