Latviešu folklorā bērna iznēsāšanai un nākšanai pasaulē piešķirta liela nozīme. Tas ir kā pilnvērtīgas ģimenes nosacījums:
Kur tecēji, Laimes māte, Kaut zinātu to celiņu,
Liepu slotu padusē? Kur šūpuļa kārti cirta,
- Pērn aizvesta vedekliņa Appušķotu to celiņu
Šogad lūdz raudādama. [1;324] Sarkaniem dzīpariem. [1;17.]
Kur Tu teci, mīļā Laima,
Bērza slota padusē?
- Vakar viena mātes meita
Mani mīļi aicināja. [2;107]
Tautasdziesmās par grūtniecību izpaužas silts vecāku prieks par gaidāmo bērnu. Nākošais tēvs apdzied savu līgaviņu, saudzē un rūpējas par viņu šajā laikā, kas saukts arī par „grūtajām dieniņām”:
Kas godīgs tēva dēls, Gauži raud tautu dēlis,
Godin’ savu līgaviņu: Žēl par savu līgaviņu:
Paceļ krēslu, noaun kājas Redzēj’ savu līgaviņu
Grūtajās dieniņās. [3;154] Grūtajās dieniņās. [3;159]
Briest man mieži, briest man rudzi,
Briest man jauna līgaviņa;
Mieži, rudzi tā nebrieda,
Kā briest mana līgaviņa. [2;103]
Tautasdziesmās minēta arī vīra līdzdalība dzemdībās:
Pirtī eju, pirtī teku,
Pirtī mana līgaviņa:
Sēd matiņus izlaidusi,
Sviedru krekls mugurā. [3;156]…
